Aizputes vēsturiskā apbūve

Aizpute ir viena no senākajām Latvijas pilsētām. Tā atrodas Tebras upes labajā krastā. Pilsētas senākā daļa atradusies starp tagadējām Atmodas, Jāņa un Katoļu ielām, bet vēlāk tā paplašinās Jelgavas, Kalvenes un Kuldīgas ielu virzienā. Aizputes pilsētas vēsturiskā centra datējums 13.-19.gs. Pilsētas tiesības tā ieguvusi 1378. gadā.
13.gs. Aizputē, kas vāciski saukta par Hasenpoth, uzcelta Kurzemes bīskapijas domkapitula pils. Vēlāk Tebras kreisajā krastā pili uzcēla arī Livonijas ordenis. Tā Aizpute bija izvērsusies par aktīvi apdzīvotu vietu ap tolaik kuģojamu upi – Tebru, kam pie ietekas Sakā bija izveidota osta. Osta veicināja tirdzniecības un amatniecības attīstību. Pilsēta tika izraudzīta par centru gan 14.gs. Piltenes apgabalam, gan 1819. – 1949. gadu Aizputes apriņķim, un vēlāk – rajonam. Vēl 20. gs. 20. – 30. gados Aizpute bija tipiska sīktirgotāju un amatnieku pilsētiņa. 
Kopš 1998. gada Aizputes vecpilsēta iekļauta Valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā ar nr. 7437.